Oblomovs iekš to JRT

Teātra sezona sākās vakar - 14.09.2011. Gribētos jau sezonu garāku nekā parasti, jo vidēji tā man sākās un beidzās apmēram vienā laikā. Šoreiz tapu iesvaidīts ar JRT un Hermaņa darbu - jeb Gončarova "Oblomovs" teatrizāciju.



Jau iepriekš biju sagatavojies, lokālajā bibliotēkā izņemot grāmatu - protams, to pašu Oblomovu. Varbūt tāpēc, ienākot teātra zālē, pirmais, kas ienāca prātā – hmm, kaut kur redzēts. Iespējams, tas bija pirmais priekšvēstnesis izrādes kvalitātei - iztēlotā Oblomova istaba (kas ir tēls pati par sevi) pilnīgi precīzi sasaucās ar to, ko ieraudzīju uz skatuves.

Gandrīz četras izrādes stundas bija ceļojums, kurā vienkāršs ikdienišķs humors mijas ar personīgām traģēdijām un arī globāliem cilvēka nozīmības jautājumiem (nevarēju izdomāt precīzāku apzīmējumu) – vajadzētu patikt gan racionāliem tipiem, gan arī visādiem zemtekstu un zemjēgu meklētājiem.

Vispirms par pirmo cēlienu un, ja sākumā par trūkumiem (labās ziņas atstājot saldajā ēdienā), tad man pavisam nedaudz traucēja anatomiskie jociņi ar varoņu neveiklībām un dīvainībām. Droši vien tie bija vajadzīgi tāpēc, jo izrādei jāsniedz pilnu emociju gammu (no smiekliem izrādes sākumā līdz asarām, pārdomām un līdzpārdzīvojumam beigās) – bet pats izpildījums likās par kripatu uzspiests un samākslots (visu varoņu dīdīšanās pa gultu, papīri un Zahars, Znotiņa tēls). Viss pārējais bija „pa pirmo zorti” – gan Oblomova apzinātais nevarīgums, gan Zahara apzinātā atpalicība, gan Štolca vāciskais-krieviskums. Manuprāt, lieliski pārnests no grāmatas uz skatuvi, neizlaižot nevienu sižetiski svarīgāko daļu (viesi, Oblomova plāns, Zahara audzināšana). Cēliena vidū, kad Zahars salīdzina savu kungu ar „citiem”, izrādās, ka Oblomovs ir arī lielisks manipulators (vai tomēr tas bija vienkāršs naivs sašutums par Zahara nodevību?). Pat Oblomova sapnis par bērnību (Oblomovka –miera osta, kurā nekas nenotiek jeb Oblomova privātā paradīze), kas grāmatā aizņem būtisku satura daļu – tika realizēta vienkārši un iespaidīgi – gaismu/ēnu/skaņu spēle un puisēna lasījums, kas radīja klātbūtnes sajūtu Oblomova sapnim.

Otrais cēliens ir tas, kas izrādi paceļ stratosfērā – Oblomovs tiek burtiski izvilkts no gultas un uzsāk to, ko mēs parasti saucam par dzīvi, bet kas viņam izrādīsies liktenīga. Oblomova mīlasstāsts ar Olgu drīzāk bija nāvesstāsts - vai tā bija Oblomova nespēja, nevēlēšanās, vai gluži pretēji apzināšanās, ka pavisam mazās cerības par izlaušanos no ierastā un nocirsto spārnu ataugšanu patiešām bija tikai cerības. Droši vien arī vēstule Olgai bija sekas apziņai, ka spārni neizaugs – tāpēc tā drīzāk ir nevis gļēva atzīšanās sakāvē, bet nekrologs pašam sev. Vilšanās bija tā, kas nogalināja Oblomovu.

Manuprāt otrā cēliena kulminācija bija Oblomova tikšanās (varbūt pat viss mīlasstāsts) ar Olgu ceriņu krūma pavēnī. Attēlota kā absurdas neizlēmības (likās - labāk būtu Oblomovu likvidēt, lai nemokās un dus mierā) paraugstunda, kas robežojās ar grotesku izsmieklu par attiecībām kā tādām. Vispār JRT izrādēs mani parasti piemeklē piecminūte, kurā esmu pilnīgi pārliecināts, ka Hermanis smīn par skatītāju/izsmej sajūtu (ja tā ir, tad tas ir viens kvalitatīvs cinisks iesmējiens). Izsmej (droši vien kāds gribēs oponēt, ka režisors izsmej noteiktu cilvēku attiecību maziskumu) visus literatūrā aprakstītos, mūsu pašu piedzīvotos skaistos mirkļus, kuri mums šķiet tik unikāli un īpaši, bet tajā pašā brīdī pasaulē ir tūkstošiem cilvēku, kas piedzīvo to pašu. Varbūt Oblomova un Olgas (vīrieša un sievietes, ja vispārinām) attiecību tēlojums bija līdz baltajām pelītēm pārspīlēts tieši tāpēc – ka tas nemaz nebija par attiecībām, bet gan par Oblomova mēģinājumu pieķerties pēdējam, kas varētu viņu aizvest uz to pasauli, kurā viņš kaut kad, pavisam sen bija gribējis nokļūt. Bet, kā zināms - slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, ar cerību uz salmiņu būs daudz par maz.

Par Ģirta Krūmiņa tēlojumu - iespējams, ka Hermaņa Oblomovs ir oblomoviskāks nekā Gončarova Oblomovs. Mīmika, valoda, bezspēcība, tēls - šeit laikam bez apzīmējuma "izcili" neiztikt. Gluži tāpat ar Gati Gāgu un Štolcu.
Arī Daudziņš bija lielisks, bet ne īsti tas, ko gaidīju. Droši vien tikai tāpēc, ka pēc grāmatas biju izveidojis savu Zahara tēlu un Hermaņa pārcēlums īsti neatbilda tam. Hermaņa Zahars drīzāk ir mazliet tērēts, mīlīgs ar savu nosacīto stulbumu burkšķošs un līdz naivumam uzticīgs. Oblomova Zahars ir mazliet tērēts, burkšķošs, līdz naivumam uzticīgs, sadzīvē brīžiem kārtīgs gnīda, kurš bez lielām pārdomām aprunā Oblomovu cik vien spēj un aprunā tos, kas aprunā Oblomovu, kam Oblomovs brīžiem ir pilnīgi vienaldzīgs, bet ja būtu jāmirst, Zahars ar lielāko prieku mirtu Oblomova vietā. Tā faktiski arī būtu vienīgā būtiskā kritika (jā, jā - kā es varu izteikt kritiku, es tak vispār no teātra neko nesaprotu) - Zahara un Oblomova attiecību love/hate dualitātes attēlojums vai drīzāk tās trūkums. Daļēji gan pēdējā aina izpirka šo nepilnību. Ja nebūtu lasījis grāmatu, Daudziņa Zahars būtu labākais tēls izrādē (ha, kā teica Šveiks - visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas).

Izrādes beigas ar Zaharu pie Oblomova kapa ir tāds traģisks uzsaukums par dzīves jēgu - tā ir sasodīti trausla un varbūt nekad neatrasta. Mēs visi (citi) - 1 līdz 100% oblomovveidīgie - meklējam, atrodam, neatrodam, smejamies par tiem, kas meklē, pēcāk mirstam, mūs apstāv, apraud, aizmirst, bet paliek kāds, kam Tu kā persona vai emociju kopums esi tā jēga. Un tāda jēga ir ļoti traģiska, jo neatstāj vietu priekam.

Stāsts varbūt nav nemaz par personām, kas to lai zin. (Kāpēc) tas tā ir iekārtots un (kāpēc) tam tā ir jābūt - un tagad atpakaļ pie jautājuma par dzīves jēgu.

Saliekot to visu vienā rindkopā: no sadzīviska traģiskuma stāsts tika sakāpināts līdz absurdam un groteskai, paspējot diezgan skarbi izsmiet cilvēka attiecību (gan ar sevi, gan ar citiem) traģiku. Paliek tikai jautājumi – vai apzinātas rīcības trūkums ir patiesā rīcība un vai „apzināta rīcība” nav traģiskākais, ko varam sev uzspiest (zinām, pie kā tā noveda Oblomovu)? Vai arī stāsts tomēr bija par to, ka no likteņa neaizbēgt?

Bravo režisoram, aktieriem un Gončarovam arīdzan!