Sus Dungo un Teātra Bārs

Absolūti nepiederu pie radošo industriju pārstāvjiem - kaut gan dažreiz nēsāju šalli. Vakar braucot mājās no Sus Dungo koncerta iekš to Teātra Bārs ienāca prātā šāds Pop Quiz: Kā noteikt vai cilvēks ir mākslinieks?

1) Viņš/a ģērbjas kā mākslinieks;
2) Viņa/s sejas vaibsti ir mākslinieciski;
3)Viņai/am ir šalle.

Bet ne par to ir šis stāsts un tam nav galīgi nekāda sakara ar šī stāsta varonēm.
Stāsts ir par Sus Dungo  - grupu, kas iekš muzika.draugiem.lv/susdungo  sevi ir raksturojušas kā "...sajūtu mūzika, ko sarežģīti iedalīt kādā mūzikas stilā vai novirzienā – patiesa, nepieradināta un brīva. Zaļa, spirgta, jauna, prieka un sirsnības pilna sajūta" jeb "radošs dūdiņroks" - parakstos zem katra vārda, lai arī tie nav mani. Sus Dungo ir astoņu jauku meiteņu/sieviešu (īsto proporciju prasīt pašām jaunkundzēm) kolektīvs, kurā katra no meitenēm spēlē savu instrumentu - arfa, basģitāra, perkusijas, akordeons, vijole, ritma ģitāra un vēl daži instrumenti, kuru pareizos nosaukumus nemaz nezinu.

Ak jā, un Sus Dungo dziesma Balle ir mana mīļākā 21.gadsimta dziesma latviešu valodā.

Un tātad - Sus Dungo 7.aprīlī uzstājās Teātra Bārā - ar programmu (nosacīti) divās daļās, no kurām pirmā bija nosacīti mierīgāka un liriskāka, bet otra - tikpat liriska un nedaudz roķīgāka. Neiedziļināšos izpildījumā - bet klausoties koncertu prātā iešāvās absolūti nesaprotami salīdzinājumi. Tā, piemēram, dziesmas Ukulele laikā man uz aptuveni pussekundi likās, ka dzirdu kaut ko no Coldplay (pēc tam sajūta nomainījās uz The Decemberists, uzreiz pēc tam uz visu dziesmu - tas taču ir Sus Dungo), bet domājot par dažu dziesmu lirisko un muzikālo saturu - nez kapēc prātā iešāvās The Ramones ar I Wanna Be Sedated. Dīvaini - jo The Ramones (pankroka pamatlicēji iekš to USA) ar saviem trīs akordiem ir kaut kas muzikāli gluži pretējs (nu labi, kopēja varētu būt nosacītā vārdu vienkāršība) - bet visdrīzāk tā enerģijas plūsma (lai arī no grupām, kuras šķir kādi gadi 30, kādi kilometru tūkstoši un kāda milzu popularitātes atšķirība) ir stipri līdzīga. Un tas jau ir secinājums par cilvēka dabu - dažkārt absolūti dažādas lietas sniedz absolūti līdzīgu baudījumu.

Jau minēju par dziesmu Balle, taču meitenēm ir vēl kāds strēķītis lielisku dziesmu - piemēram, No Roads atbilst vislabākajiem rokmūzikas himnu paraugiem - skaistums un nolemtība dziesmas vārdos, mūzika ar enerģijas sprādzienu, un vienkāršs, elegants piedziedājums (kas principā ir visa dziesma). Vēl arī Amēlijas Valsis, Rasā Pēdas (noteikti klausīšos šo dziesmu vasaras sākumā, laukos, no rīta, ar sāpošu galvu pēc trauksmaina vakara).

Ir tāds mūzikas žanrs Post-rock, kurā ar tradicionālajiem rokmūzikas instrumentiem rada mūziku, kas pavisam neatbilst rokmūzikai (tipiskākais piemērs - Royksopp) - gribētos jau arī Sus Dungo mēģināt palikt zem šī žanra apzīmējuma, taču ņemot vērā instrumentu plašo pārstāvniecību - Post-rock būtu pārāk šauri - tāpēc Bravo! tai/am, kas izdomāja "dūdiņroks" - visprecīzāko mūzikas žanru.


Un pēc šiem daudzsološajiem secinājumiem pāris lietas, kas likās pilnveidojamas:
1) meitenes, kas uz skatuves neatrodās priekšplānā, varētu vismaz ārēji būt nedaudz vairāk "involved" koncertā, arī tad, ja dziesmā viņu instruments tā īsti nemaz nav - to ļoti labi varēja pamanīt tajās dziesmās, kad viņu instrumenti tika iesaistīti daudz vairāk - pilnīgi smaidīgas sejas un daaudz emociju. Tā vajadzētu visu koncertu.
2) Nedaudz varētu piestrādāt pie tā, kas notiek pauzēs starp dziesmām - kaut kā liekas, ka tas tomēr ir ļoti svarīgi, lai skatītājus ievilktu tajās sajūtās, kas ir pašiem māksliniekiem;
3) Kā izteicās kāds skatītājs, basģitāra bija nedaudz par daudz dzirdama.


Un daudzas lietas, kas ir lieliskas:
1) improvizācija, it sevišķi pēdējās dziesmas laikā - tas uzreiz atsvaidzina visu koncertu, ja tiek darītas tādas lietas, kas vismaz ārēji neliekas ieplānotas. Lai arī kādi plānotāji būtu cilvēki ikdienā, viņiem tomēr ir tā nezināmā mīlestība uz neprognozējamību un gluži nejaušiem impulsiem - un ja vēl to viņi saņem no koncerta - emocijas ir augstu, augstu;
2) mūzika un jaunkundzes izstaro tīras un spilgtas, arī eleganti seksuālas enerģijas (nu piemēram, Patti Smith, Ani DiFranco un tā varētu turpināt) lādiņu, kas labu mūziku padara par lielisku;
3) ļoti labi izplānots - otrā daļa enerģētiski bija nesalīdzināmi pārāka par pirmo, un, ņemot vērā, ka cilvēki pārsvarā atcerās "what you have done for me lately", tas bija ļoti labi, lai visi dotos mājās ar pozitīvo vibrāciju;
4) dabiskums - ja, kaut vai to pašu Ukuleli vai Zirgu nodziedātu kāda no mūsu popmūzikas dīvām (ļoti ceru, ka tas nekad nenotiks) - dziesmas nebūtu nekas vairāk kā labas popdziesmas, taču Sus Dungo izpildījumā tajās ir sasodīti (jā, man patīk šis apzīmējums) daudz to sajūtu, kam līdzīga varētu būt tā sajūta, ko sauc par pirmo randiņu burvību;
5) vislieliskākā lieta bija tā, ka koncerts bija sasodīti lielisks.


Manas trīs dziesmas:
1) Protams - Balle (neesmu tas pacietīgākais klausītājs - esmu bijis divos pasākumos, kur spēlēta šī dziesma un abas reizes sanāca veiksmīgi lūgt izpildīt otro reiz)


2) No Roads (šis konkrētais ieraksts neparāda dziesmu no labākās puses, iesaku noklausīties to, kas ir iekš muzika.draugiem.lv/susdungo).


3)Rasā pēdas



Ak jā, un Teātra Bārs ir viena lieliska vieta šādiem pasākumiem - pagājušo nedēļu arī Haralds Sīmanis pacēla jumtu tai iestādei.