Овсянки/Silent birds/Stērstes

Neierasti, bet diezgan ilgs laiks ir pagājis, kopš noskatījos kādu filmu. Vēl ilgāks laiks, kopš noskatījos kādu ļoti labu filmu.



Un "Овсянки/Silent birds/Stērstes" tāda ir.
Izmērāmu kritēriju cienītājiem - filma piedalījās oficiālajā Venēcijas Zelta Lauvu skatē utt (visu var uzmeklēt internetā). Un neticiet IMDB. Ja pierasts skatīties kino ar pavisam konkrētu sižetu, varoņiem un morāli, varbūt šī filma nepatiks, varbūt liksies garlaicīga, sviestaina un vispār, kas viņiem piešķīra naudu, lai kaut ko tādu filmētu. Ja tomēr noskatīsies, tā piesaistīs, aizraus, liks aizdomāties un domāt arī pēc tās beigām. Tā saucamā art-house kino cienītāji jau ir salauzuši pārīti krēslu šīs filmas dēļ.

Uz ekrāna - kādas rūpnīcas direktors ar darbinieku brauc apglabāt savu mirušo sievu saskaņā ar senām, jau izmirušas tautas tradīcijām. Tas arī ir vienīgais sižeta rāmis - filma par dzīvību/nāvi/mīlestību, par tradīcijām un dzīves uztveri, kas no tām izriet un kas mūs izveido par tādiem, kādi esam, par to, ka mēs uz šīs zemes esam tikai viesi un tikai pavisam īsu brīdi. Ļoti lēns, pamatīgs un pārdomas raisošs stāsts.

Filmā principā nav sākuma un beigu - ja vien par tādām var uzskatīt stērstu noķeršanu un to aizlidošanu brīvībā (neizstāstot sižetu, tam arī ir liela saistība ar ekrānā redzamo - kurā savas dzīves posmā tad mēs esam pa īstam brīvi un dzīvi). Un nosacītās beigas jau ir skaidras pašā filmas sākumā, kad viens no varoņiem saka: "Aizbraucot mēs nezinājām, ka šeit vairs neatgriezīsimies". Daudz garu kadru un ļoti daudz simbolisma - mirušais tēvs laivā kā pārcēlājs no dzīvo uz mirušo pasauli (un priekšvēstnesis notikumiem), pastaiga lielveikalā pēc atgriešanās no sievas apglabāšanas, tā varētu iztirzāt jebkuru kadru.

Pēc filmas aizdomājos - kas tad īsti ir tas, kas mūs izveido tieši šādus. Pilnīgi rekomendēju. Izmērāmu kritēriju cienītājiem - 9 no 10.