Vigīlija. Sapnis par nomodu iekš to JRT

Vientulība un naids sucks. Jā, tieši tā - sucks. Nav jau nekas jauns, bet "Vigīlija. Sapnis par nomodu" Jaunajā Rīgas Teātrī iespēra atkal. Ja izmantotu klasisko paņēmienu sākt no beigām, tad pēc izrādes galvā skanēja frāze "cik smalkā diegā viss karājas". Un patiesi, no naida līdz cilvēcībai (vai cerībai uz cilvēcību) ir viens pavisam mazs solis, viens mazs nodoms un noteikti viena maza rīcība - bet, cik taudz tā prasa. Jeb precīzāk - cik daudz kam ir jāpārkāpj pāri tikai ar vienu soli. Bet par visu pēc kārtas.

Dienas albums un dziesma #19

Rudens un rokmūzika, jebkurš cits gada laiks un rokmūzika. Jā, un nedaudz no indī.

Par pulksteņmeistaru, tulpēm un koka tupelēm

Pulksteņmeistars ciematā nebija redzēts jau vairākus gadus. Droši vien tāpēc, ka tas bija kļuvis pārāk mazs, lai meistars varētu uzturēt darbnīcu pāris reizēm gada laikā, kad kādam radās nepieciešamība pieregulēt no iepriekšējām paaudzēm mantoto sienas pulksteni.

Pašam prieks un mute smaida

Esi kādreiz ievērojis, ka vienkāršam, gluži ikdienišķam notikumam ir tāds iespaids, kāds rodas satiekot sen neredzētu draugu vai ieraugot bērnības mīļāko rotaļlietu?

Dienas albums un dziesma #18

Šis tas ir noklausīts un šo un to varu arī mēģināt aprakstīt. Būs no astoņdesmitajiem un 2011-tā.

Oblomovs iekš to JRT

Teātra sezona sākās vakar - 14.09.2011. Gribētos jau sezonu garāku nekā parasti, jo vidēji tā man sākās un beidzās apmēram vienā laikā. Šoreiz tapu iesvaidīts ar JRT un Hermaņa darbu - jeb Gončarova "Oblomovs" teatrizāciju.

Dienas albums un dziesma #17

Lēnām, lēnām vasarai sākot griezties uz vēsā gadalaika pusi, ieraksti kļūst biežāki. Droši vien, ka temperatūras maiņa arī pie tā varētu būt vainojama. Un izskatās, ka šis vakars būs rokmūzikas vakars.