Latvietis Polijā, 1.ieraksts

Jau ilgāku laiku gribēju uzsākt ierakstu sēriju par dzīvi un sadzīvi Polijā (ja precīzāk, tās ziemeļos, pie vecās labās Baltijas jūras). Vēl konkrētāk - (Trójmiasto) aglomerācija (Gdaņska, Gdiņa, Sopota). Polija ir tuvākais lielais ES kaimiņš, par kuru (un vispār par Centrāleiropu, tai skaitā Čehiju, Slovākiju, Austriju, Ungāriju, utt.) mūsu informācijas telpā ir visai maz informācijas. Pārsvarā tās ir vai nu pārpublicētas ziņas no lielajām R-Eirpas ziņu aģentūrām vai arī dažiem Polijā bāzētiem interneta resursiem angliski (Notes from Poland ir populārākais no tiem; lielākā daļa LV Twitterī pārpublicēto ziņu par notiekošo PL nāk no šī avota).

Tie, kas ir aktīvāki latviski runājošajā Twitterī un seko, būs pamanījuši, kā jebkurš politisks temats saistīts ar Poliju izraisa karstas debates starp liberāļiem un konservatīvajiem.  Šoreiz centīšos izvairīties no tās diskusijas, tāpēc tikai par to kā Covid-19 ietekmējis manu, manas ģimenes un vispār iedzīvotāju ikdienu un sadzīvi Polijā nosacītas karantīnas apstākļos. Par to, cik efektīvi ir karantīnas pasākumi, lai spriež speciālisti.

Dienas albums un dziesma #21

[kopš ieraksta radīšanas pagājis kāds laiks un ir iznākuši daudzi spēcīgi ieraksti!] Lai arī 2015.gads iesācies ar The Decemberists, Bjorkas un DMX (pilnīgi nopietni!) jaunajiem albumiem, pirmais albums kuru noklausījos atkārtoti (vairākas reizes) ir The Lone Bellow disks ‘Then Came the Morning’.

Dienas albums un dziesma #20

Dienas albums: Foo Fighters – Sonic Highways

Ļoti dīvaini atsākt rakstīt par mūziku ar ierakstu, kurš nav ne populārākais, ne skaistākais, ne arī mans mīļākais albums šogad – Foo Fighters jaunā plate Sonic Highways.

Leģionāri. Ģertrūdes ielas teātris

Rīgā ir ļoti labs kultūras piedāvājums un šī vakara izvēle bija "Leģionāri" Ģertrūdes ielas teātrī.

Vigīlija. Sapnis par nomodu iekš to JRT

Vientulība un naids sucks. Jā, tieši tā - sucks. Nav jau nekas jauns, bet "Vigīlija. Sapnis par nomodu" Jaunajā Rīgas Teātrī iespēra atkal. Ja izmantotu klasisko paņēmienu sākt no beigām, tad pēc izrādes galvā skanēja frāze "cik smalkā diegā viss karājas". Un patiesi, no naida līdz cilvēcībai (vai cerībai uz cilvēcību) ir viens pavisam mazs solis, viens mazs nodoms un noteikti viena maza rīcība - bet, cik taudz tā prasa. Jeb precīzāk - cik daudz kam ir jāpārkāpj pāri tikai ar vienu soli. Bet par visu pēc kārtas.

Dienas albums un dziesma #19

Rudens un rokmūzika, jebkurš cits gada laiks un rokmūzika. Jā, un nedaudz no indī.

Par pulksteņmeistaru, tulpēm un koka tupelēm

Pulksteņmeistars ciematā nebija redzēts jau vairākus gadus. Droši vien tāpēc, ka tas bija kļuvis pārāk mazs, lai meistars varētu uzturēt darbnīcu pāris reizēm gada laikā, kad kādam radās nepieciešamība pieregulēt no iepriekšējām paaudzēm mantoto sienas pulksteni.